Skursteņslauķis

He, kārtējais no senu lapeļu arhīva pakšiem izvilktais īsais stāstiņš! Būtu jautri, ja i-netā visi – gan žurnālisti, gan blogeri, gan komentētāji, gan, lai iet, arī tviteristi – īsāk sakot, visi rakstītu šādā stilā. Man šķiet, ikdiena paliktu jautrāka. Jebkuru rakstu (pat bēdīgu) lasīt varētu ar uz augšu izliektiem lūpu kaktiņiem. Iedomājieties: Dombrovskis ar savilktu ģīmi kā murķelis paziņo par lata devalvāciju! :)

Nu, bet tagad pievērsīsimies stāstam.

————————————-

Skursteņslauķis

Kad jūs uz mani tā baigi palūr, tad ir skaidrs, ka es jau nestrādā kaut kādā Marijas ielas artelī apvilkdams koka pogas ar drēbes ādu.

Es esmu pacēlies daudz augstākās sfērās, un stabili pārvaldu gaisa telpu 20 metrus virs Rīgas kanāla līmeņa rajonā starp Vējzaķsalu un Šampētera ģimenes dārziņu kolonijām. Vārdu sakot es esmu skursteņslauķis jeb skursteņskrāpis. Kad jūs sakiet debesskrāpis vai debesslauķis, tad tas nav viens un tas pats. Bet skursteņslauķis un skursteņskrāpis ir viens un tas pats.

Savu darbību es parasti sāku agri no rīta, kad ģimenes galva ir aizgājis uz šanci, viņa otrā puse uz tirgu un mājās ir tikai sīkie un vecas tantiņas ar viņu kājminamo domāšanu. Tad es prasu tai tantiņai, kad šinī arhitektūras piemineklī pēdējo reizi ir bijis skursteņslauķis jeb skursteņskrāpis. Ja man saka, ka tāds ir bijis vakar vai aizvakar, es paceļ savu okst’ un peilēju uz nākamo namiņu. Bet, ja man saka, ka tāds nav bijis, tad es sāku savus taktiskos manevrus. Vispirms es atrauju vaļā visas juškas jeb flockas. Pēc tam iebāžu tur špicku un palūru, kā šī baigi nodeg. Tad es savelku tādu ģīmi kā murķeli un saku tai tantiņai, ka šitā vigvama apkures sistēma neatbilst Rīgas Glavdomtrubočistkas Gostiem, un ka šie krematorijas krāšņu izputēji apdraud visu Šampēteri, ieskaitot daļu no Vējzaķsalas. Tantiņa, protams, paliek bāla kā “Baltikas” paciņa, un saka, lai es kaut ko darot šai lietā, viņa rubuli nežēlošot. Es viņai saku, ka mēs visi esam darba cilvēki un nevaram mētāties ar valūtu kā ar desu ādām. Bet par cik man Vējzaķu salā dzīvo krustmāte, tad es jums tos cukcaurumus iztīrīšu.

Tad es uzmanīgi uzkāpju uz jumta un iebāžu skurstenī savu sareni ar bumbu. Un kad es to senlatviešu kaujas ieroci parauju uz augšu un uz leju, tur lejā atskan pārākais bļāviens un precīzi pajūk dūmi ar sodrējiem. Vēl vairāk kā Marijas un Dzirnavu ielas stūrī, kur tos izvirtuļus štancē. Pagaidu, kamēr tie sodrēji vienmērīgi nosēžas uz visām mēbelēm, un dodos lejā sniegt tai tantiņai pirmo medicīnisko palīdzību. Sīkie, protams, ir nokvēpuši melni kā pīķa kalpiņi, un šķauda tādas zalves kā Daugavmalā pa Oktobera svētkiem. Bet es viņiem saku, ka tad, kad Turs Heijerdāls ar plostu laida pāri Himalajiem, viņi piedzīvoja vel lielāku sodrēju purgu.

Kad ar mākslīgo elpināšanu tās večiņas primārajā matērijā atgriežas tās sekundārā apziņa, es iekasēju no viņas fimu un janku, un iesniedzu kvīti ar „Bekon eksporta” zīmogu.

Autors: man nezināms